Galvaspilsētas viducis ir Latvijas nekustamā īpašuma tirgus «augstais plaukts», un tieši Vecrīgā realizētos jaunajos projektos tiek pieteikti viena kvadrātmetra cenas rekordi. No vecpilsētas dārdzības ziņā daudz neatpaliek arī bulvāru loks, «klusais» un «aktīvais» centrs. Tomēr potenciālajam pircējam augstās cenas nevajag saistīt ar piedāvājuma nepietiekamību. Vēsturiskajam centram noteiktie apbūves ierobežojumi drakoniski sadārdzina celtniecības izmaksas. Taču pircējam tādējādi vismaz tiek garantēta augstāka projekta un tā izpildes kvalitāte, kas vairo arī viņa īpašuma likviditāti.
Jauno projektu netrūkst
Tirgus dalībnieku vidū visai populārs ir priekšstats, ka grupa fanātisku pieminekļu sargu, kas tikuši apveltīti ar valsts un pašvaldības institūciju pilnvarām un UNESCO svētību, padara Vecrīgu un vēsturisko centru par arhitektūras rezervātu – tādēļ tie cenšoties nomelnot un izgāzt ikvienu modernu būvprojektu, padarot to realizāciju gluži vai neiespējamu. Tomēr katrs, kas ieskatīsies mūsu avīzes interneta mājas lapas www.jaunieprojekti.lv vietnē «Rīga/Centrs», atradīs tur informāciju par pietiekami daudzām dažādām jaunceltnēm.
„Rīdzenes rezidence”, „Avalon Residence”, „Modus Vivendi” – jauno projektu Vecrīgā netrūkst.Un to skaits, kā apliecina apvaicātie eksperti, patlaban var tikai pieaugt. Brīvu platību vēl ir pietiekami, ne domes institūcijas, ne arī kultūras pieminekļu sargi nevēlas ierobežot attīstītājus, ja vien viņi darbojas atbilstoši noteikumiem apstiprinātam projektam. Turklāt, kā atgādināja domnieks Edmunds Krastiņš, Rīgas centram droši var pieskaitīt arī Ķīpsalu, Pārdaugavas teritoriju pretim Vecrīgai, daļēji arī Kalnciema ielu. Tas, ka minētās vietas formāli ir tikai vēsturiskā centra buferzona, nemazina to komerciālo pievilcību.
Turklāt centram ir sava īpatnība – daļa no jaunajiem projektiem ir ēku rekonstrukcija, kad vecas mājas tiek apgādātas ar jaunu saturu un visām modernajām ērtībām. Ievērības cienīga rekonstrukcija, kas veikta, saglabājot ēkas vēsturiskās vērtības, droši vien ir SIA «Pilsētas torņi» attīstītais un tikai jūnijā publikai piedāvātais dzīvokļu nama projekts «Bulvāru rezidence», pazīstams arī kā bijusī tipogrāfija «Rota» (celta 1920. gadā). Pirms ēkas nodošanas ekspluatācijā pircējiem nepiedāvāja tajā iegādāties dzīvokļus – patlaban tāda attīstītāju taktika ir retums, taču lielās konkurences dēļ tā solās kļūt par aizsākumu dominējošai tendencei centra jauno projektu piedāvājumā.
Cenas jau Eiropas līmenī
Kā nesmalkjūtīgi norāda tirgus apskatnieki, Vecrīgas dārdzība jau pārsniedz veco Eiropas galvaspilsētu rādītājus. Šā gada pirmās puses cenas rekords – 6666 EUR/m² – tika prasīts par dzīvokli ar daļēju apdari jaunajā projektā Palasta ielā 5. Tiesa, ziņu par noslēgtu darījumu nav… Nākamā rekorda robeža ir 5000Ls/m2. Savukārt jaunbūvē Kalēju ielā 74 /76 vienas pazemes autostāvvietas cena ir 55000 eiro (tikpat maksā trīsistabu dzīvoklis mikrorajonā). Zīmīgi, ka vidējā dzīvokļa ar daļēju apdari cena šajā projektā – 4300 EUR/m² – priekš Vecrīgas varētu tikt uzskatīta pat par «lētu». (Vidējais cenu līmenis jau ir pārsniedzis 4500 EUR/m².) Autostāvvietu trūkums ir dramatiska problēma Vecrīgā un centrā, jo pazemes stāvvietas var ierīkot tikai jaunbūvēm. Tā rodas tik mulsinošas cenas.
Tomēr Vecrīgā un tuvajā centrā, pēc «Latio» aprēķiniem, 2005. gada laikā kopumā īpašumu cenas kāpušas vidēji par 20 procentiem, kamēr sērijveida ēkām mikrorajonos – pat par 50 procentiem. Nekustamā īpašumu tirgotāju veiktā analīze uzrāda, ka centrā un īpaši Vecrīgā pat manāmas kopējā dzīvokļu tirgus piesātinājuma pazīmes – paiet ilgāks laiks, līdz platība tiek pārdota. Neraugoties uz to, ka arvien jūtami palielinās Latvijas rezidentu interese par īpašuma iegādi Vecrīgā. Vienlaikus samazinās agrāk dominējošo ārzemju pircēju skaits. Vērojama arī nekustamo īpašumu izīrētāju nevēlēšanās slēgt līgumus ilgāk kā uz pieciem gadiem.
Kas attiecas uz darījumu telpu cenām, tās ir pielīdzināmas dzīvokļu cenām. Tajā pašā laikā joprojām ir jūtams to deficīts. Tendence pāriet uz biroju telpām ārpus centra nav tik vispārēja, kā nereti tiek sludināts. Īpaši tūrisma aģentūras un restorānu biznesa pārstāvji meklē telpas tieši Vecrīgā. Arī finansisti te saglabā savu klātbūtni, lai kādas ēkas tiktu celtas nomalēs. Par pavisam akūtu problēmu ne tikai centrā, bet visā pilsētā ir kļuvis A klases biroju – tos piedāvāja «Hansabankas augstceltne» un «Valdemāra centrs» – trūkums, un nekas neliecina, ka tā tuvākajā laikā atrisināsies.
Lai arhitektūra būtu kvalitatīva
Likums par Rīgas vēsturiskā centra aizsardzību un ar to saistītie attīstības noteikumi īpaši bargi aizsargā viduslaiku Vecrīgu, ko norobežo bijusī mūru līnija pa Daugavmalu, Torņu ielu, Kalēju ielu, Minsterejas ielu. Nerunājot par citiem ierobežojumiem, te ir pat nepieciešams saglabāt vēsturiskās zemes gabalu robežas: nevar nopirkt trīs gruntsgabalus, apvienot vienā un celt uz tā lielu ēku. Būvnoteikumu bardzība sadārdzina jūsu cerības nopirkt sev īpašumu Vecrīgā, tajā pašā laikā tā palīdz saglabāt dārgā pirkuma vērtību. Jo var gadīties, ka dažs «cauri dabūts» projekts, kas sākumā šķita tik modīgs un iekārojams, vēlāk izpelnās pilnīga arhitektūras pārpratuma slavu – un jūs nevarat pārdot savu dzīvokli, jo tā iegāde tiktu uzskatīta par sliktas gaumes demonstrāciju. (Starp citu, vai šajā gadu tūkstotī esat dzirdējis kādu lepojamies, ka viņš dzīvo «Multibau» ciematā?) Rīgas domnieks Edmunds Krastiņš uzskata, ka tieši stingrie būvnoteikumi samazinās skandālus jauno projektu dēļ: “Sašutumu jau raisa tās ēkas, kas ir realizētas pirms likuma pieņemšanas – Triangula bastions, Kamarina nams, «Centra nams», kaut tas vismaz dod loģisku pāreju no ZM augstceltnes uz apkārtējo piecstāvu apbūvi.” E.Krastiņš uzskata, ka Rīgas domes politiskā griba sargāt vēsturisko centru būs «pietiekami liela, bet ne ortodoksa».
“Jā, vēsturiskajam centram ir radīta ietekmes struktūra, lai te izvairītos no nekvalitatīvas arhitektūras,” cieti saka Pēteris Blūms, pazīstams arhitekts un reizē arī Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas darbinieks. “Tie, kas attīsta jaunos projektus, labi zina Vecrīgas iespējas, un viņiem nevajag lolot cerības, ka viņi no savas apbūves vienkārši izspiedīs peļņas maksimumu ar tiem pašiem līdzekļiem kā sērijveida projektos ārpus centra. Dzīves vide Vecrīgā cilvēkiem saistās ar noteiktiem priekšstatiem. Dzīvot te nav viegli – ar karstumu un putekļiem vasarā, ar transporta problēmām, ar tūristiem un uzdzīvi. Kompensāciju rada tikai vēsturiskā vide. Apzināties, izjust to ir kvalitāte, kuras dēļ cilvēki te grib dzīvot. Tie, kuri ar saviem projektiem padara Vecrīgu amorfu, nonivelē to līdz aktīvā centra vai priekšpilsētas līmenim, gluži vienkārši nedabūs vēlamo cenu.”
Pēc sarunas ar Blūmu guvām arī atziņu, ka tiem, kuri vēlas ieguldīt naudu, pērkot nekustamo īpašumu vēsturiskajā centrā, īpaši ir vēlams vairīties pirkt platības senatnīgu ēku mūsdienīgās kopijās. Valsts un pašvaldību iestādēm ir pat īpaši ieteikts (jo aizliegt to nevar nevienam) neatbalstīt tādas slikta stila lietas. Pagaidām gan dzīvokļu tirgū vēl šādu «feiku» nav – bet ko var zināt?