1. Protams, Rīgas attīstības plāns nosaka striktu un arī detalizētu, pat piņķerīgu regulāciju visai celtniecībai vēsturiskajā centrā. Attīstītājam tas nozīmē ilgāku ēkas tapšanas procesu, lielākas izmaksas, sarežģītāku saskaņošanu un apgrūtinājumus – celtnes augstuma, apbūves blīvuma un vairākus citus ierobežojumus. Tomēr nevajadzētu teikt, ka ierobežojumu mērķis būtu nepieļaut jaunu apbūvi. Te joprojām ir tukši apbūvējami gabali, ir ēkas, kas nav arhitektūras pieminekļi, un tādēļ ir aizvietojamas ar jaunām celtnēm – tas viss ir atļauts.
   Kapitāls ir jāieliek noteiktos rāmjos, un tad radīsies celtnes ar paliekošu vērtību. Tāpēc arī par apbūvi vēsturiskajā centrā tiek rīkoti arhitektu konkursi, kur vērtē, vai projekti atbilst labas arhitektūras principiem. Vecrīgā vairākās vietās ir pat paredzēts vispirms būvēt dabīga lieluma maketus, lai sabiedriskā apspriešanā cilvēki vērtētu – patīk viņiem paredzētā ēkā vai nepatīk. Šī procedūra gan sevī slēpj zināmas briesmas, jo nepatikt var arī laba arhitektūra. Piemēram, Eifeļa laikabiedri teica, ka ar savu torni viņš ir sabojājis Parīzi.

2. Vēsturiskām ēkām ir jāsaglabā to autentiskais saturs. Ja tāda nav, namu iekšieni var pārplānot, bet visas darbības ir jāsaskaņo. Jā, pakešu logi ir lēti un ātri ieliekami, tomēr vēsturiskajām ēkām ir jāsaglabā raksturīgie logi, un jāsaglabā arī to tradicionālās ražošanas prasme. Runājot par ēku funkcijas maiņu: lai Vecrīga un vēsturiskais centrs nepanīktu, te nepieciešams noteikts procents dzīvokļu. Ja pastāvīgu iedzīvotāju nav, centrs kļūst nedzīvs, tas ir pierādījies daudzās pilsētās. Tāpēc pastāv prasība saglabāt dzīvokļus, nepārvērst tos par darījumu telpām.

1. Te noteikti nav runa tikai par naudu, kaut, protams, zeme Vecrīgā ir ļoti dārga. Bet attīstītājiem tur nav un nebūs tik brīvas rokas kā bijušajās pilsētas ganībās, teritorijā aiz Hanzas ielas. Tur nu paveras visplašākās iespējas, kādas vien var būt. Tā, protams, ir buferzona, bet pieder centram. Vēl attīstītāju ievērību pelna agrāko funkcionalitāti zaudējušie industriālie objekti, piemēram, teritorijas starp dzelzceļa loku un Valmieras ielu, starp Visvalža un Lāčplēša ielu, starp Birznieka-Upīša un Avotu ielu.

2. Ja valsts nozīmes arhitektūras pieminekļi ir jāsaglabā pilnībā, tad vietējās nozīmes pieminekļos īpaši tiek sargātas ielas fasādes, bet attieksme pret pagalma fasādes pārveidošanu ir liberālāka. Vienmēr jārēķinās ne tikai ar ierobežojumiem, pati pārveide var izmaksāt pārāk dārgi. Piemēram, nav iespējams Daugavmalas spīķerus pārbūvēt dzīvokļu namos. Cita lieta ir agrākās strādnieku dzīvokļu mājas – ierindas apbūve, nereti galerijas tipa ēkas ar gaiteni cauri visam stāvam. Ieguvējs būs tas, kas jutīs vēsturiskās ēkas «garšu», pratīs to saglabāt un izmantot.

1. Vecrīga un vēsturiskais centrs ir limitēta teritorija – mēs skaidri zinām, cik tukšos zemes gabalos vēl iespējams veikt apbūvi un cik ēkām veicama rekonstruēšana. Lai šajās teritorijās veiktu apbūvi, ir jārīko konkurss, un būvniecība jāveic saskaņā ar apbūves noteikumiem. Tomēr esošo normatīvu ietvaros pastāv pietiekami plašas iespējas variēt. Diemžēl arhitektu un būvnieku darbs mēdz būt kvalitatīvi atšķirīgs, bet tieši kvalitāte šajā procesā ir galvenais.
   Rīgas centrā ir uzcelts daudz pretrunīgi vērtējamu objektu. Patīk vai nepatīk – tas tomēr ir subjektīvs vērtējums, jo vairāk būs viedokļu, jo labāk – sabiedrībai jāaug līdzi. Laiks visu noliks īstajā vietā – Triangula bastionu, Republikas laukuma piebūvi, Rātslaukumu, Melngalvju namu.

2. Ja nepieciešamība pēc agrākās funkcijas ir zudusi, bet ēka nav vēstures piemineklis, tad izmantojumu var un vajag mainīt. Tādējādi ēkai tiek dota jauna dzīvība. Ja nams stāv tukšs, ja tajā nav dzīvības, nevienam labuma nav. Pārāk rūpīga pagātnes pieminekļu sargāšana noved pie pieminekļa bojāejas.

1. Patiesībā attīstības plāns un apbūves ierobežojumi padara dzīvi vieglāku pašiem jauno projektu realizētājiem. Viņi skaidri zina konkursa noteikumus, tajos ir iestrādātas visas prasības attiecīgajai teritorijai. Ja apbūvei tiek rīkots konkurss, mēs pat neprasām skici. Pārējais ir pašu attīstītāju varēšana un finansiālās iespējas. Interese par iespējām celt vēsturiskajā centrā un vecpilsētā pēdējā laikā ir ļoti liela. Katrā būvvaldes sēdē tiek izskatīti 6-8 attīstības priekšlikumi par apbūvi šajās teritorijās. Vecrīgā joprojām ir daudz neapbūvētu laukumu, tās ir Otrā pasaules kara sekas.
   Strīdi par jauno ēku kvalitāti lielā mērā ir klusa cīņa starp vēsturisko vērtību sargātājiem un mūsdienu projektu autoriem. Arhitekti mēdz būt greizsirdīgi, kaislības mēdz būt arī politiskas. Uzskatu, ka būtu tomēr jāpriecājas par jaunu ēku celtniecību.

2. Visideālāk būtu saglabāt ēkas sākotnējo funkciju. Katrai vecai ēkai ir savas kultūrvēsturiskās vērtības, kas ir obligāti saglabājamas. Arhitektam jāprot savienot šīs vērtības ar mūsdienu vajadzībām. Vai rezultāti būs labi vai slikti, tas atkarīgs no viņa meistarības.