„Es dzīvoju bez mēģinājumiem“
Prestižajā galvaspilsētas guļamrajonā Purvciemā jau vairākus gadus sarodas jaunas mājas ar uzlabotu plānojumu. Tās delikāti iespraucas daudzstāvu blokmāju vidū – sak, piedodiet, mēs tagad būsim kaimiņi. Zemitānu tilts, trokšņainā Dzelzavas iela, taču, dodoties vien pāris soļu sānis, ir tik klusi, zaļi, omulīgi – gandrīz kā laukos. Šeit pirms pusotra gada uzcelts arī piecstāvu nams, kur apmetusies Natālija Vasiļjeva. Mājokli viņa nopirkusi jau celtniecības stadijā, un tas nozīmīgi samazinājis 78 m2 lielā (ieskaitot lodžiju – 85 m2) dzīvokļa izmaksas. Taču kredīts tomēr bija jāņem. „To jau sen vajadzēja izdarīt, tomēr nevarēju vien sadūšoties,“ stāsta Natālija. „Taču reiz kāds Latvijā pazīstams biznesmenis, veiksmīgs un interesants cilvēks, kuram uzticēju savas šaubas par aizdevuma ņemšanu, pateica man pilnīgi brīnišķīgus vārdus, kas man ir kļuvuši par īstenu dzīves devīzi: „Nataša, tev ir trīsdesmit gadu! Vai tad tev dzīve ir kā tāds mēģinājums?“ Un man gluži kā zvīņas no acīm nokrita! Nē, savu dzīvi nedzīvošu kā mēģinājumu, es uzreiz to tīrrakstā dzīvošu…“

Avangards vispārākajā pakāpē
Pārkāpjot šā dzīvokļa slieksni, uzreiz saproti, ka šis mājoklis pieder ārkārtīgi aizņemtai, enerģiskai un lietišķai lēdijai bez lieka sentimenta, taču vienlaikus arī radošai, oriģinālai personībai. Šim cilvēkam netrūkst fantāzijas, humora izjūtas un pat bērniem raksturīga, aizkustinoša tiešuma. Savukārt viņas draugi saka pavisam kodolīgi: „Nataša ir rudā bestija!“ „Bestijas“ dzīvoklis ir kā uz delnas: gaiteni iezīmē vien flīžu loks uz grīdas, saskaņā ar projektu virtuve apvienota ar viesistabu, un perspektīvas dinamiku pastiprina franču logs visas sienas platumā, pa kuru redzami baltie bērzu stumbri. Viss ir lakonisks, funkcionāls, vienotā tonī – protams, oranžā! Pat ķirbis, ko Natašai uzdāvināja izstādē, ir šajā krāsā. Divlīmeņu griesti priekšnamā veidoti zieda veidā, „putekšņlapu“ lomā ir oranžie gaismekļu zvaniņi, kas iestiprināti dažādā augstumā. Viesistabas galvenais akcents ir gaismu spēle. Spilgtas apelsīnu krāsas sienas un žilbinoši balts paklājs pie tumši sarkana dīvāna. Vieglie bordo krāsas aizkari tiek aizvērti tikai naktī. Lielais plakanekrāna televizors ieņem goda vietu – televīzijas žurnālista mājās jau citādi nemaz nevar būt. „Es esmu Latvijas produkcijas patriote,“ smaida Natālija. „Šis ir vietējā ražojuma dīvāns. Tas ir ērts un plats – to ļoti iemīļojuši mani viesi. Pagājušajā Jaungadā es sev uzdāvināju Radiotehnikas skandas – arī ražotas Latvijā. Draugi, kas šajās lietās labi orientējas, novērtēja tās kā kvalitatīvu produktu. Man tas ir svarīgi, jo man ļoti patīk klasiskā mūzika, un laba skaņa ir obligāti nepieciešama. Saprotu, ka šāds interjers kādam varbūt šķitīs pārlieku spilgts, taču es to radīju nevis kādam citam, bet sev. Un es šeit jūtos ļoti mājīgi.“ Viskutelīgākais moments bijis tad, kad Natālija nolēmusi dzīvošanai gatavo dzīvokli parādīt mammai. Cilvēkam, kam pāri septiņdesmit, apelsīnu krāsas sienas un „virtuve viesistabā“ – tas ir avangards vispārākajā pakāpē. Mamma klusējot ilgi staigājusi pa dzīvokli un pēc tam atzinusi: „Pie tevis ir labi. Pat sienas ir siltas. Droši vien tāpēc, ka tādā pašā krāsā kā saulīte.“ Taču par mazdēla istabu esot pajokojusi: „Būtu paņēmusi no manis vecās avīzes un uzlīmējusi…“ Divas sienas dēla istabā Natālija nolīmējusi ar dārgām tumši zilām holandiešu tapetēm, kas imitē senatnīgas angļu avīzes. Pārējās divas sienas nokrāsotas kontrastējoši spilgtā ceriņkrāsā. Oriģināli un nav drūmi, kā tas būtu, ja visa istaba būtu ieturēta tumši zilā tonī. „Kādu ciemiņu mana mazā virtuve pārsteidza,“ stāsta Natālija. „Taču kam gan man liela virtuve? Turklāt, ņemot vērā manu dzīves stilu un ritmu, man ar tādu pilnībā pietiek. Īstas mājas vakariņas mums ar dēlu ir tikai nedēļas nogalēs, un arī tad pīrāgus es necepu.”

Iepazīstieties – tā ir Jumē!
Guļamistabu Natālija bija iecerējusi izveidot skotu stilā. Veikalā ieraudzījusi atbilstošas tapetes, kas uzreiz iepatikušās. Tomēr uz vietas neesot bijis pietiekami daudz ruļļu. Pasūtīt un gaidīt? Neparko! Un te notikusi laimīga nejaušība: Natālija iepazinusies ar divām jaunām māksliniecēm, kas tieši uz sienas glezno panno. Tā uz sienas gaiši oranžā fona parādījusies japāņu meitenes seja. Tās matus sabužinājis viegls vējiņš, acis pievērtas… Kad darbs bijis pabeigts, mākslinieces Natālijai sacījušas: „Iepazīstieties, tā ir Jumē!“ „Tulkojumā no japāņu valodas tas nozīmē sapni,“ paskaidro Natālija, „mēs draudzējamies ar Jumē. Viņa sargā manu mieru, bet es ar lepnumu iepazīstinu viņu ar saviem viesiem.“ Guļamistabā ir tikai Jumē un gulta, tur nav pat naktsgaldiņu. Lai būtu ērti, galvgalī ir niša: te var nolikt grāmatu, parocīgi ir ierīkota gaisma. Telpā nav arī skapja: visas lietas novietotas garderobē. Un nekādu spoguļu. „Kam man tos? Vannasistabā ir spogulis. Starp citu, tas man ir neparasts burvju spogulis,“ smaidot stāsta Natālija.

Vienkārši Alekss
Vannasistaba ir apvienota ar tualeti – lai nebūtu jāievieto vēl viena siena un vēl vienas durvis. Lielā stūra vanna klasiskajā baltajā krāsā telpu nemaz nav padarījusi šaurāku. Tās galvenais jaukums – spilgtais flīžu mozaīkas lauks. Oranži, tumši zaļi, violeti, ceriņkrāsas dažādu izmēru kubiciņi uz sniegbaltā fona veido fantastisku, priecīgu zīmējumu. Vannasistabā dvieļu žāvētāja pie sienas nav, jo siltumu pilnībā nodrošina apsildāmā grīda (daļēji apsildāma ir arī koridora grīda). Pie vannai pretējās sienas – jau iepriekš minētais mistiskais spogulis. „Reiz vannojos,“ stāsta Natālija, „un no karstā tvaika spogulis aizsvīda. Pēkšņi tā stūrī skaidri parādās uzraksts: Alekss. Pilnīga mistika! Nomazgāju spoguli. Taču Alekss parādās atkal un atkal, kā vannā tiek ielaists ūdens… Ilgi domāju un tad sapratu – tas taču ir saīsinājums no darbu vadītāja Aleksandra vārda! Acīmredzot, kad viņš darbnīcā pasūtījis spoguli, tur ar sveci uz spoguļa saīsināti uzrakstījuši viņa vārdu – „Aleks“. Un tvaika iedarbībā katrreiz parādās šis uzraksts. Lūk, kāda „mistika“!“

Gribu mājās!
Natālija Vasiļjeva ir sabiedrisks cilvēks, kas bieži viesojas dažādās ballītēs. Un te pēkšņi draugi pamanījuši, ka viņa sākusi retāk tajās piedalīties. „Ļoti gribas mājās,“ atzīst Nataša. „Tā ir tik patīkama sajūta, kuru es jau vairākus gadus nebiju izjutusi. Man šeit ir ērti un silti. Vēlos realizēt vēl vienu ieceri. Noteikti pasūtīšu uzrakstu, ko piestiprināt pie ārdurvīm: „Laipni lūgti rudajā teritorijā!““