Lai arī daudzdzīvokļu un privātās mājas pēdējos gados aug gandrīz vai kā sēnes pēc lietus, ar mazāku vai lielāku kavēšanos projekta izpildes grafikos to nākamajiem iemītniekiem nākas sastapties nereti. To atzīst arī paši būvniecības nozarē strādājošie, kas, raksturojot problēmu, min arī tās galvenos cēloņus.

Aizbraucēji izjauc kalkulāciju
Pirms vairākiem gadiem, apņemoties uzbūvēt kādu no jaunajiem projektiem konkrētos termiņos, attīstītāji un realizētāji nebija iedomājušies, ka īsā laikā uz Īriju un citām valstīm labākas peļņas meklējumos aizbrauks tik daudz celtnieku, uzskata Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents Viktors Puriņš. Tie, kas aizbraukuši, ir projām no Latvijas, un nav vērts cerēt, ka viņi tik drīz atgriezīsies, tādēļ šobrīd vairāk jādomā par to, kā noturēt esošos strādniekus. Viens no būtiskākajiem nosacījumiem, lai apturētu darbaspēka aizbraukšanu, ir algu paaugstināšana. Darba devējiem ir jāmaina sava attieksme pret padotajiem un ir jānovērtē tie darbinieki, kuri uzņēmumā vēl palikuši. Lai uzlabotu esošo situāciju, būvuzņēmumiem nekas cits neatliek, kā meklēt citus darbiniekus, kas varētu veikt darbu aizbraucēju vietā. Šobrīd būvniecības firmas ir ar mieru pieņemt viesstrādniekus no Slovākijas, Baltkrievijas un citām valstīm. Pēc Puriņa kunga domām, tam ir gan savi plusi, gan mīnusi: pieņemot darbā ārvalstnieku, neviens nezina, cik viņš ir profesionāls, kāda ir viņa kvalifikācija un kas viņš vispār par cilvēku – varbūt kādreiz krimināli sodīts vai pārlieku aizraujas ar grādīgiem dzērieniem, varbūt vispār nav spējīgs strādāt kolektīvā. Tad vēl jāizdomā, kā šo jauno darbinieku apmācīt. Tas viss prasa laiku un pacietību.

Pīppauzes – vietā un nevietā
Nav tik būtiski aizpildīt tukšo darba vietu, bet gan lai darbs būtu produktīvs – tikai tad var gaidīt rezultātu. Protams, neviens nevar bez apstājas strādāt astoņas stundas, katram nepieciešams atpūtas brīdis, turklāt celtniekiem nozīmīgas ir tā dēvētās pīppauzes.Pasaulē produktīvais darbs ilgst 6,8-7,3 stundas dienā, bet Latvijā – tikai 5,8 stundas. Ja nav piegādāts materiāls vai darbu nevar veikt kāda cita iemesla dēļ, piemēram, celtniekam jāgaida, kad kolēģis pabeigs iepriekšējo posmu, šāda dīkstāve ir attaisnojama, bet ne vienmēr tai ir kāds objektīvs iemesls. Latvijā celtnieki pīppauzēs apspriež visdažādākās lietas: attiecības ar darba devēju, veikalu atlaides, jaunākās tehnoloģijas. Un paredzēto septiņu minūšu vietā pīppauze ievelkas 27 un vēl vairāk minūtes.

Vēl viens būtisks klupšanas akmens – pašos uzņēmumos īsti „nestrādā” menedžments. Ikvienas celtniecības firmas vadībai jāpārdomā, kā ieinteresēt darbu vadītāju strādāt pēc iespējas veiksmīgāk, lai viņš gribētu un mācētu noorganizēt darbu tā, ka materiāls gaidītu strādnieku, nevis strādnieks materiālu. Turklāt stingri sekotu, cik kvalitatīvi tiek izpildīts darbs un kā tiek ievērots grafiks. Tieši būvdarba vadītāja uzdevums ir ieinteresēt kolektīvu strādāt. Katram darba devējam jāizdomā, kā viņš var pamudināt būvdarbu vadītāju panākt pēc iespējas lielāku produktivitāti, kaut vai piesolot viņam papildu piemaksu par labu un kvalitatīvu darbu. Otra problēma ir būvuzraugi – to Latvijā šobrīd reāli trūkst. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes ziņām, 2005. gadā vien Latvijā ekspluatācijā tika nodoti vairāk nekā 5,5 miljoni kvadrātmetru dzīvojamās platības. Un ko var prasīt no būvuzrauga, kurš viens pats uzrauga 10-12 vai pat vēl vairāk objektu? Tomēr prognozes vismaz šajā ziņā ļauj būt optimistiskiem: jaunieši beidzot ir ieinteresējušies par celtniecību – 2006./2007. mācību gadā uz vienu vietu RTU Būvniecības fakultātē bija 4,7 pretendenti. Taču, kamēr šie cilvēki saņems diplomu, paies vismaz četri gadi, bet šis laiks mums visiem vēl jānodzīvo.

– Ja attīstītājs plānojis nodot ēku konkrētā termiņā, bet nav varējis to izdarīt, viens no noteicošajiem iemesliem ir darba resursu trūkums, kas vienlaikus var radīt arī sliktāku kvalitāti: celtnieku maz, un, lai kaut kā trūkstošās darba vietas „aizlāpītu”, tiek pieņemti mazāk kvalificēti darbinieki. Rezultātā padarītais darbs neapmierina pasūtītājus un būvuzraugus, nākas to veikt no jauna, un grafiki tiek kavēti. Protams, rokas tādēļ neviens nav nolaidis, un jau tiek domāts par to, kā esošo situāciju uzlabot. Lai vismaz nezaudētu pašreizējo kvalitatīvo darbaspēku – lai vēl atlikušie darbinieki neaizbrauktu peļņā uz Īriju vai arī viņus nepārvilinātu konkurējošie uzņēmumi, tiek palielināta darbinieku alga. Turklāt daudzas kompānijas vairs nemeklē speciālistus Latvijā, bet piesaista profesionālus celtniekus no citām valstīm. Vēl viens būtisks faktors, kas neļauj laikus nodot ēkas ekspluatācijā, ir celtniecības materiālu deficīts – vietējās rūpnīcas vairs nespēj nodrošināt pietiekamā daudzumā, piemēram, cementu. Līdz ar to cements tiek iepirkts no Lietuvas un citām valstīm, un, kamēr tas nonāk līdz Latvijai, paiet labs laika sprīdis. Lai no tā izvairītos, ir jāpalielina celtniecības materiālu ražotāju jauda. Jācer, ka Latvijā tiks vērtas vaļā arī jaunas rūpnīcas, kas specializēsies celtniecības materiālu ražošanā.

– Iemesli, kādēļ jaunajos projektos mēdz kavēties nodošanas termiņi, var būt vairāki. Viena no biežāk sastopamajām problēmām ir situācija darba tirgū, īpaši celtniecības speciālistu vidū. Pēdējo gadu laikā daudzos objektos nācies saskarties ar faktu, ka pat visa celtnieku brigāde aizbrauc peļņā uz ārzemēm. Tā pat nav tikai konkrētā darba devēja problēma. Šī situācija būtu jārisina valsts mērogā. Otrs biežākais iemesls kavētiem termiņiem ir jaunā mājokļa nākamā saimnieka tuvredzība, pārvērtējot pircēju interesi par potenciālo objektu – cilvēki nevēlas iegādāties topošajā būvē sev dzīvokļus, jo tos neapmierina vai nu tā atrašanās vieta, vai pārlieku augstā cena par kvadrātmetru. Rezultātā projekta attīstītāji nesaņem laikus ieplānotos līdzekļus, un samaksāt celtniekiem par paveikto kļūst arvien sarežģītāk. Savā darbā redzam, cik būtisks ir objekta attīstības konceptuālais plāns un cik svarīgi uz jaunceļamo ēku ir skatīties ar tās potenciālo pircēju un iedzīvotāju acīm.

– Viennozīmīgas atbildes uz šo jautājumu nav, šai situācijai ir vairāki cēloņi. Pirmkārt, lielā pasūtījumu skaita dēļ, kad jaunie mājokļi aug kā sēnes pēc lietus, būvfirmas nespēj nodrošināt sākumā solītos mājokļa nodošanas termiņus. Būvfirmām vienlaikus ir jāvada vairāki projekti, un šādā situācijā vēl nav uzkrāta pietiekami liela pieredze, lai tiktu galā ar visiem izaicinājumiem. Otrs aspekts: no Latvijas aizplūst darbarokas – ne tikai uz Īriju, bet arī uz Zviedriju, Norvēģiju un citām valstīm. Vēl viena būtiska lieta: jaunbūvējamo projektu būvdarbu vadība vēl ne tuvu nav sasniegusi Rietumu kolēģu kvalifikāciju un prasmi. Dzīvē vienmēr kāds iegūst vai zaudē valstī pastāvošās inflācijas dēļ, un tie, kas no tā cieš visvairāk, ir tieši lielo projektu būvnieki un attīstītāji, kuru projekta realizācijas termiņš pārsniedz vismaz viena gada periodu. Tāpat nedrīkst aizmirst arī par būvmateriālu piegādes deficītu valstī. Katrs jaunais projekts lielā mērā ir individuāls mākslas darbs, kurš sevī ietver arī vairāk vai mazāk paredzamus riskus, tāpēc, vadoties pēc varbūtības teorijas, vienmēr būs projekti, kas realizēsies ātrākā vai ilgākā termiņā tieši atsevišķu riska vadības grūtību dēļ. Minētie aspekti nostāda attīstītāju izvēlēs priekšā – kavēt līguma termiņu vai meklēt kompromisus uz materiālu kvalitātes rēķina. Vairākums attīstītāju šajā situācijā izvēlas upurēt tieši termiņus.