Šeit būs pilsēta
Kur un kā rodas pilsētas, kā tās attīstās – tas nav nekāds lielais noslēpums. Pilsētas patlaban aug un paplašinās tur, kur ir vairāk vai mazāk brīva zeme, kas piemērota būvniecībai. Taču, protams, ir vērojamas arī savas īpatnības. Teiksim, Tallinā jauno mikrorajonu celtniecību ierobežo tas, ka Igaunijas galvaspilsētas nomales ir nelielu privātmāju pārpilnas, taču no otras puses pilsētai piekļaujas jūra. Viļņā ir gluži otrādi – celtniecība lielākoties norit nomalēs: tur ir daudz brīvu teritoriju, kas pieder pilsētai. Savukārt Rīgā jāceļ vien tur, kur iespējams, – gan nosacītā pilsētas centrā, gan Daugavas kreisajā krastā, gan arī nomalēs. Taču visas šīs pilsētbūvniecības iespējas jebkurā Baltijas reģiona valstu pilsētā jāmeklē ar aizvien lielākām un lielākām grūtībām. Kāpēc? Aleksejs Čerepins par vienu no šīs problēmas galvenajiem iemesliem uzskata to, ka pilsētas vara pilsētbūvniecības darbu veic spontāni, bieži vien bez stratēģiski pārdomāta pilsētbūvniecības arhitektūras plāna. Taču plānošana, tostarp arī zemes izmantošanas plānošana uz laiku, ir pirmais solis ceļā uz panākumiem. „Daudzi domā, ka pilsētas attīstības pilsētbūvniecības stratēģija – tas ir tikai paplašināts ģenerālplāns ar kādiem tehniski ekonomiskā pamatojuma elementiem. Protams, ka tas tā nav. Pieredze rāda, ka šādu plānu nevar izstrādāt tikai ar kabinetu metodēm,“ apgalvo Aleksejs Čerepins. „Lai to veiksmīgi radītu, nepieciešams iesaistīt visas ieinteresētās puses pilsētbūvniecības koncepcijas izstrādē – lielos un mazos investorus, pašvaldības pārstāvjus, zemes īpašniekus un daudzus neformālos centrus. Tikai tad varēs izveidot vairāk vai mazāk konkrētu attiecīgā pašvaldības veidojuma principiālas attīstības plānu. Ko būvēt? Tiem, kas pareizi un laikus izveidojuši attīstības stratēģiju, šādam jautājumam nemaz nevajadzētu rasties. Jo daudz kas ir atkarīgs no pašas pilsētas – vai tur ir nepieciešami jauni dzīvojamie masīvi, cik augstām jābūt celtnēm, lai nesagrautu gadsimtiem ilgi veidojušos pilsētas vēsturisko panorāmu. Un ko iesākt ar kultūras un tirdzniecības centriem? Tam visam jābūt izklāstītam jau plānošanas gaitā. Un, protams, komandai, kas piedalās šāda plāna izveidē, ar vislielāko atbildību jāstrādā tā, lai nākamajām paaudzēm tiktu atstāti labi pilsētbūvniecības un arhitektūras ideju paraugi.“

Kā tikt pie finansējuma
Pilsētbūvniecības politiku nosaka ne vien tas, vai ir brīva vai nosacīti brīva zeme. Ir vēl kāds jautājums, bez kura nav iespējams atrisināt šīs problēmas: kas un kā finansēs šos projektus? Pats par sevi saprotams, ka, ja mikrorajons un šeit plānoto ēku būvniecība ir ērtā vietā, tad problēmas neradīsies. Kā tas, piemēram, notiek Rīgā, Pļavniekos un Imantā, vai Tallinā, Kingisepas šosejas rajonā. Taču, ja tas ir tāds attālāks rajons kā, piemēram, Dreiliņi Rīgā, tad pašvaldībai pašai jāmeklē līdzekļi tā attīstībai. Patlaban to paveikt nav grūti: nav nekādu problēmu paņemt kredītus. Svarīgi izstrādāt precīzu shēmu, kā tos atmaksāt, turpmāk gūstot arī peļņu, ko savukārt daudzas „attīstītas“ pašvaldības iegulda citu projektu attīstībā. Turklāt tiem nav obligāti jābūt dzīvojamiem objektiem. „Kā atzīst daudzi pašvaldību pārstāvji,“ turpina A. Čerepins, „ceļot jaunus pilsētbūvniecības objektus, nepieciešams ieguldīt nozīmīgus līdzekļus infrastruktūras attīstībā. Attīstīt un pilnveidot šo infrastruktūru lielākoties nākas pilsētai. Patlaban maz būs to, kas vēlēsies finansēt jaunu siltumtīklu vai ūdensvada būvniecību. Šos darbus veic pašvaldība.“Saprotams, ka ir veidi, kā minimizēt ieguldījumus, piespiežot darboties būvnieku kapitālam. Ja zeme, kur norit rajona celtniecība, kas atrodas tālu no komunikācijām, pieder pilsētai, tad jautājums ir vienkārši risināms. Būvnieki iegulda daļu līdzekļu infrastruktūras izveidē un iegūst atvieglojumus zemes izmantošanā. Tā, piemēram, noticis Lietuvā, Kauņā. Taču, ja zeme ir privātīpašumā, problēma parasti tiek risināta ilgi un ar lielām grūtībām.

Kurš uzņemsies vadību?
Ja pilsētbūvniecības plāns ir izveidots, līdzekļi atrasti, ar zemes īpašniekiem visi jautājumi nokārtoti... Vai tiešām viss kārtībā? Var būvēt? Ne vienmēr. Diezgan bieži daudzi labi sākti projekti sabrukuši tikai tāpēc vien, ka nav bijusi pienācīgi laba procesa organizācija. „Ir vēl viens moments, kas, manuprāt, patlaban daudz ko nosaka,“ stāsta A.Čerepins. „Tā ir nepietiekama pašvaldību atbildīgo amatpersonu, īpaši vadītāju, iesaistīšana pilsētas būvniecības politikā. Taču bez viņiem panākumus nodrošināt būs ārkārtīgi grūti.“ Protams, ikvienam pilsētas vadītājam ir grūti atrauties no steidzami risināmām un ļoti svarīgām lietām. Vēl jo vairāk tad, ja pilsētas stratēģiskās attīstības jautājumi vēl var pagaidīt. Var taču vēlāk saskaņot konkrētā mikrorajona un arī visas pilsētas attīstību. Taču cik ilgi var gaidīt? Dienu, divas, gadu? Rezultātā arhitektūras un pilsētbūvniecības risinājumi pārvēršas par formālām atbildēm, kuru intelektuālā izstrādātība atbilst pagājušā gadsimta 70. gadu līmenim… Un, ja darbā nav iesaistīti vadītāji, tad attiecīgi nav arī efektīva komandas darba, pat ja visus uzdevumus veic visaugstākā līmeņa speciālisti… Kā liecina pieredze, šāda varas piramīda praktiski nedarbojas. Starp citu, vairākiem pilsētu vadītājiem ir radušās domas par iespēju virzīt pilsētas attīstības idejas ar izteikti hierarhiskām metodēm, taču jāatzīst, ka varmācīga savu ideju „uzspiešana“ ar laiku rada pretēju efektu. Būvnieki, neredzot nekādas perspektīvas, velk garumā objektu nodošanu ekspluatācijā, projektu attīstītāji cenšas attīstīt citus projektus un atgūt līdzekļus no apgrozījuma.

Mājaslapa nav panaceja
Savas īpatnības ir gan Tallinai, gan Rīgai, gan Viļņai vai Kauņai. Taču, aplūkojot šo pilsētu pilsētbūvniecības plānus un noklausoties pilsētu mēru uzstāšanos, atklājas, ka daudzējādā ziņā tās līdzinās cita citai. Gandrīz visas šīs pilsētas pozicionē sevi kā Baltijas metropoles un runā par tūrisma attīstības prioritāti. Taču neprecizē, kādēļ un uz kādiem pamatojumiem balstoties, naudai no tūrisma turp vajadzētu plūst straumēm. Nepaskaidro arī to, kādi tūrisma biznesa attīstības plāni šajos reģionos jau eksistē: cik un kādas klases viesnīcas tiks uzceltas, kuri vēsturiskie un kultūras objekti tiks restaurēti vispirms utt. Iespējams, ka detalizēti izstrādātu plānu nemaz nav, nav katra konkrētā pilsētas sektora attīstības misijas un vīzijas. Tieši šī iemesla dēļ rodas ne tikai kļūdas, kas jau no sākuma ir iestrādātas plānos, bet arī nespēja vēlāk tās labot. „Tāpēc man šķiet, ka daudziem patiešām vispirms jāatrod atbilde uz jautājumu: ko gan viņi grib? Ja mērķis ir ievietot pilsētbūvniecības plānus skaisti noformētās mājaslapās, tad tas jau ir sasniegts. Un ar to var rīkoties tīri kancelejiski: no acīm prom, no sirds ārā. Un visiem interesentiem var tikai norādīt attiecīgo elektronisko adresi. Ja pilsētbūvniecības stratēģijas izstrādātāji tomēr vēlas īstenot daudz tālejošākus mērķus, tad ar to ir par maz,“ atzīst Aleksejs Čerepins. „Ja runājam par patiešām sistēmisku pieeju šai problēmai, par nodokļu maksātāju naudas efektīvu izmantojumu, kas būtībā jau finansē attiecīgo pilsētbūvniecības ideju un gaida tās īstenošanas konkrētus rezultātus – vides uzlabojumu vai jaunus dzīvokļus, tad tā neapšaubāmi ir jāpārskata. Turklāt šai problēmai jabūt nevis deklaratīvai, bet gan pārdomātai un ar konkrētiem risināšanas termiņiem. Protams, kā esmu ievērojis, patiesībā šī aina nemaz nav tik pesimistiska. Tomēr sistēmiskas pieejas trūkums atklājas lielākajā vairumā Baltijas valstu pilsētu pašvaldību, ar kuru darbu man ir bijusi iespēja iepazīties.“