– Desmit gados, ko nodzīvojām četristabu dzīvoklī tolaik prestižajā Zolitūdē, mūsu mājoklis pārvērtās murgā: tapetes atlīmējās, grīdas piebrieda, bet logu rāmji teicami pildīja ventilācijas funkcijas, – stāsta Jeļena. – Bija nepieciešams pamatīgs remonts. Kad parēķinājām, cik tas izmaksās, – apraudājāmies. ...Un sapratām, ka lētāk būs pārcelties uz tādu pašu, taču jau izremontētu dzīvokli.

Ģeniāla ideja!
Meklējot maiņas variantus, Jeļena izskatīja veselu lērumu avīžu. Un reiz viņai patrāpījās piedāvājums būvēt māju. Summa sanāca pat mazāka nekā būtu nepieciešams remontam. Jeļena pabrīnījās, bet pēc tam paziņoja vīram: «Volodja, man radās ģeniāla ideja – būvēsim māju!» Viņa gaidīja iebildumus, taču vīrs atbildēja: «Lai notiek!» Tas arī kļuva par Grinkeviču mājas sākumu. Viņi ilgi izvēlējās mājas projektu. Vīrs vēlējās mazāku, sieva – lielāku. Protams, strīdējās, taču nonāca pie kopsaucēja. Vārdu sakot, noritēja normāls radošs process. Galu galā projektu izvēlējās, ņemot vērā, ka ģimenē vēl ir arī dēls un māte, tādēļ katram ģimenes loceklim nepieciešama sava istaba. – Māja sanāca tikai mazliet lielāka par dzīvokli. Dzīvokļa platība bija 100 kvadrātmetru, bet mājas – 150. Projekts, man šķiet, ir maksimāli ērts: pirmajā stāvā atrodas priekštelpa, viesistaba, lielā virtuve, kabinets, viesu tualete un tehniskā telpa, kur agrāk atradās apkures katls, bet tagad mēs to pārveidojām par ērtu garderobi. Otrajā stāvā ir trīs guļamistabas, vannasistaba un bibliotēka. Vai Ķekavu jūs izvēlējāties nejauši vai apzināti? – Mums savulaik šajā pusē bija vasarnīca, šeit arī braucām ciemos pie radiem. Tiesa, bija arī iespēja iekārtoties lētāk – kartupeļu laukā. Taču šāda iespēja mūs nesajūsmināja.

Pēc pilsētas dzīvokļa neskumst
– Par to, ka man bijis dzīvoklis pilsētā, aizmirsu jau nākamajā dienā pēc pārcelšanās. It kā es šeit būtu nodzīvojusi visu savu dzīvi. Nebija ne nostalģijas pēc «mazās dzimtenes», ne pierašanas pie jaunās vietas. Pati par to biju ļoti pārsteigta. Dažreiz, esot Zolitūdē, ievēroju: trīsas nepārņem, uz kādreizējā dzīvokļa logiem neskatos. Varbūt tas tāpēc, ka pie jaunās mājas biju paspējusi pierast jau pa to laiku, kamēr tā tika celta. Arvīru vienojāmies: būvē viņš, es tajā visā nepiedalos. Tā arī bija, Volodja brauca celt māju kā uz darbu, katru dienu. Mani te ielaida gluži kā kaķi, jau uzbūvētā, apdarinātā, pēc koka smaržojošā namā. Es ienācu un uzreiz sapratu – tā ir mana māja. – Vai, veidojot interjeru, lūdzāt dizainera padomu? – Uzreiz paskaidrošu – mūsu mājas stils ir stingrā eklektika. Taču es izmantoju pazīstamu dizaineru ieteikumus. Tie bija cilvēki, kuri necentās par katru cenu apmierināt savas profesionālās ambīcisalonsjas, bet ļoti uzmanīgi ieklausījās saimnieku vēlmēs. Teicām, ka mums būs ļoti daudz grāmatu, skaņuplašu un gleznu. Ņemot to vērā, tika izstrādāts interjers. Bija brīži, kad mēs vispār neiejaucāmies. Piemēram, apgaismojums – tas pilnībā ir dizaineru nopelns. Tiesa, Volodja centās pretoties, elektroinstalācija palielināja mājas cenu par 400 latiem, kas bija tiem laikiem solīda summa. Taču mēs uzdrošinājāmies. Tagad varu droši apgalvot, ka apgaismojums ir pats galvenais mājas interjerā. Ja tas ir pareizi izstrādāts un tā ir daudz, gaismas spēj radīt ļoti dažādu telpas noskaņu. Starp citu, pēc dizaineru ieteikuma mēs kabinetā neierīkojām augšējo apgaismojumu. Pēc tā nav nepieciešamības – strādājot pie galda, jebkurā gadījumā ir jāieslēdz galda lampa. – Turklāt šeit nemana ne kristāla lustras, ne dārgus svečturus. – Es uzskatu, ka galdiem, krēsliem, dīvāniem, lampām un tamlīdzīgām lietām nav jābūt dārgām. Dārgas var būt gleznas, grāmatas, dizaina un mākslas darbi, tas ir, mūžīgās lietas. Neredzu jēgu ieguldīt naudu mantās, kuras ar laiku var nomainīt. Mūsu viesistabā atrodas kuģa flīģelis no vācu zemūdenes, kas 1944. gadā iegūts kā kontribūcija. Kuģniecībā to norakstīja un izlozēja loterijā, kurā palaimējās manai vīramātei. Mēs ieguldījām milzīgus līdzekļus instrumenta ārējā restaurācijā, jo tas ir tā vērts. Gleznas, tāpat kā grāmatas, esam pirkuši visu dzīvi. Kolekcionējam slavenu latviešu ainavistu darbus. Piemēram, Petrova glezna ir muzejiska vērtība, vīrs to vēl padomju laikos no kāda drauga iemainīja pret... «zaporožeca» stiklu. Mūsu kolekcijas lepnums ir divas Mihaila Šemjakina gleznas.

Dēļi, stikls un... mūza virs galda
Viesistaba ir iestiklota pa visu telpas perimetru un atgādina erkeru. – Man ļoti patīk erkeri, – saka Jeļena. – Turklāt viesistabai ir izstiepta forma, bet lielie logi telpu vizuāli palielina un dod papildu gaismu, jo tā tomēr nav saules pusē.
Lielākā daļa grāmatu, protams, atrodas tur, kur tām jāatrodas: kabinetā. Taču to ir tāds daudzums... ka Gankevičiem nācās ierīkot «filiāli» – kāpņu laukumiņā pa ceļam uz otro stāvu. Bet līdzās tam ļoti veiksmīgi ir izvietots saimnieces mīļākais ziemas dārzs. Interesanti, taču nevienā mājas telpā nav šodien tik modernā lamināta... Mājā visas grīdas ir gatavotas no dēļiem. Virtuvē, tualetē un priekštelpā – no ozolkoka, bet istabās – no priedes. Vannasistabā, saprotams, grīda ir flīzēta. Gankeviči pēc iespējas vairāk ir centušies izmantot dabiskos būvmateriālus. Bet virtuvi Jeļena gribēja lielu – ļoti lielu. Laikam tā bija vienīgā noteiktā vēlēšanās pēc mazās «sērijveida» virtuves. – Nevaru teikt, ka virtuve izdevusies ideāla, tagad es daudz ko pārveidotu savādāk. Piemēram, neievietotu šeit stikla galdu: tas ir auksts, tādēļ vienmēr klāju galdautu. Taču savā laikā man tas šķita ļoti skaists. Skaistuma dēļ arī tika iegādāts. Līdzās galda darba virsmai esošais logs atklāj skatu uz pagalmu, un tam ir īpaša funkcija, kura dēļ saimniece dēvē to par «sadales galdu»: izmantojot to, ir tik ērti pasniegt ēdienu uz iekšpagalmu, kur augu vasaru atrodas teltsveidīga nojume un pulcējas viesi. – Lielākoties man nepatīk sēdēt ar muguru pret durvīm, taču mana virtuve ir vienīgā vieta pasaulē, kur es sēžu tieši šādi un turklāt jūtos ērti. Šeit arī strādāju, lai gan ir kabinets... Laikam mana mūza dzīvo virs virtuves galda. – Jūs savu māju iesvētījāt gluži kā bērnu... – Gribēju, lai mana māja un mana ģimene atrastos augstāku spēku aizsardzībā. Pēc pareizticīgo tradīcijām, viss īpašums, vai tā būtu māja, automašīna, pirts vai kas cits, ir jāiesvēta. Mēs uzaicinājām mācītāju un novadījām šo nepieciešamo un skaisto ceremoniju. Pēc tās, gribat – ticiet, negribat – neticiet, es sāku justies pārliecinātāka. Un arī darbi sāka veikties labāk.