Rīdziniekiem eksperimentālās arhitektūras drosmīgās un netradicionālās idejas ir vēl diezgan svešas. Mūsu nami valdzina ar klasisku skaistumu, kas tiek izkopts no paaudzes paaudzē. Taču pasaulē neprātīgu eksperimentu valdzinājumam ir padevušies simtiem arhitektu. Viņi atbrīvo fantāziju, lai aiz ikdienas dunas saskatītu nākotnes seju. Tikai katram tā izskatās atšķirīga... Nelielu ieskatu šajā pārsteidzošajā pasaulē sniedza nelielā konference, ko pavasarī organizēja Francijas kultūras centrs un Valsts aģentūra Jaunie "Trīs brāļi".

Arhitektūra kā māksla
Senākie mūsdienu eksperimentālās arhitektūras projekti radušies jau 20. gadsimta 50.-60. gados. Tas bija satraucošs un atklājumiem bagāts laiks, kad arhitektūrā ienāca emocijas. Radās uzskats, ka pat tik racionālās sfērās kā celtniecība un pilsētplānošana vairāk nepieciešams uzticēties sajūtām un asociācijām. Cilvēki taču ir ne vien racionālas, bet arī emocionālas būtnes, uzskatīja šī virziena atbalstītāji, un tādām ir jābūt arī celtnēm. Aizvien populārāka kļuva doma par to, ka arhitektūra ir māksla un ka dažādi mākslas žanri lieliski papildina namus. Mājas sāka izskatīties pēc skulptūrām, un skulptūras – pēc mājām... Tas bija robežu nojaukšanas un protesta laiks. Arhitekti meklēja jaunus ceļus, kas apšaubītu tradicionālo, ierasto un normatīvo.


Brīnišķīgā plastmasa
Un gluži kā visos laikos, arī 60. gados nopietnu grūdienu arhitektūras attīstībā sniedza jauni materiāli un tehnoloģijas. 20. gadsimta vidū par vadošo motīvu arhitektūrā kļuva plastmasa. Pirmā māja no plastmasas tika projektēta 1956. gadā. Un jau 1957. gadā amerikāņu kompānija "Monsanto" prezentēja pirmo saražoto plastmasas māju, izsakot vislielākās cerības, ka tieši šādās ēkās vairums cilvēku dzīvos jau ap 1987. gadu. Gandrīz divdesmit gadu novatoriskie arhitekti izklaidējās, izbaudot šī pakļāvīgā materiāla bagātīgās iespējas. Tapa plastmasas mājas, mēbeles, interjera priekšmeti un ainavu arhitektūras elementi... No plastmasas var izgatavot visu! Un materiāls bija lēts, izturīgs, vizuāli daudzveidīgs, to varēja saražot neierobežotā daudzumā – šķita, kas tas ir pats nākotnes un zinātniskā progresa priekšrocību simbols. Daži pat uzskatīja, ka viegli kopjamās plastmasas lietas simbolizē sieviešu atbrīvošanās kustību – vairs nekādas apnicīgas beršanas vai spodrināšanas... Taču 1974. gadā līdz ar naftas krīzi plastmasas kundzībai pienāca gals.

Tikai neapstāties
Viena no plastmasas māju lielākajām priekšrocībām ir to mobilitāte. Vieglos namiņus var iekraut kravas mašīnā un pārvest uz citu vietu jebkurā brīdī. Šo ideju daudzi arhitekti turpināja izmantot arī pēc plastmasas popularitātes norieta. Par pirmo mobilo māju autoru tiek uzskatīts arhitekts Šaneaks(Chaneac)1962. gadā. Viņa skices attēlo augstu torni, kas izveidots no atsevišķiem moduļiem. Pats arhitekts šos moduļus sauca par mājokļu šūnām. Autors rosināja tās izmantot kā lego klucīšus, saliekot un izjaucot mājas atbilstoši mirkļa vajadzībām. Viņa radītā rotaļlieta iemantoja plašu popularitāti – no šūnām tika veidotas gan tradicionāla izskata mājas, kuras bija iespējams pielāgot ģimenes pieauguma gadījumā, gan celtnes, kas atgādināja raganas mājiņu uz vistas kājas. Interesanta ideja ir šūnas-piesūcekņi. Iedzīvotāju skaits pilsētās aizvien pieaug, bet brīvas apbūves zemes kļūst pavisam maz. Dzīvojamo platību deficītu kāds izdomas bagāts arhitekts piedāvāja risināt, pie esošajām celtnēm piekabinot jaunus mitekļus. Teiksim, moduli varētu piestiprināt augstceltnes 26. stāvā... Arī šī ideja pēdējo gadu laikā ir atdzimusi. Vēl viens mobilās arhitektūras virziens ir piepūšamās celtnes, viegli var ne vien pārvietot no vienas vietas uz otru, bet arī katru reizi pielāgot jaunai apkārtnei. 60. gados tās bija ļoti populāras. Arturs Kvārmbijs pat projektēja piepūšamos namus kā efektīvas un futūristiskas dekorācijas filmām par stilīgo aģentu Džeimsu Bondu. Šo namu izskatu spēcīgi ietekmēja popārts – jautrs, spilgts, humora pilns un dekoratīvs mākslas virziens. Eksperimentējot ar mobilitāti, tika radīti pat tādi projekti kā "Instant city" – pilsēta, kas kā notikums parādījās tikai uz brīdi un pēc tam pazuda. Pārsteidzošo mirkļa arhitektūru bija paredzēts pārvietot ar dirižabļa vai gaisa kuģa palīdzību, velkot to stiprās tauvās. Radikālu pieeju apzīmējumam „māja” 60. gados piešķīra arī slavenā avangarda arhitektu apvienība "Archigram". Viņu izstrādātā māja-kapsula bija paredzēta vienam cilvēkam, kas to vajadzības gadījumā varēja pārvietot, vienkārši uzvelkot mugurā kā drēbes. Pēc izskata namiņa rašanos likās iedvesmojusi pirmā cilvēka nolaišanās uz Mēness, bet pēc funkcionalitātes tam vistuvākais, šķiet, bija gliemezis. Ja gribi atpūsties – kāp iekšā, ja gribi kur doties – velc mugurā un ej! Praktiski.


Nams kā cilvēks un kā ola
60. gadu arhitekti rotaļājas ar namu tradicionālajām formām. Un vispopulārākās kļuva gludenas, ieapaļas, dabiskas līnijas. Tā radās organiskās arhitektūras projekti. Tā pamatā bija oriģināls celtniecības paņēmiens – uz metāla režģa plānā kārtā tika uzpūsts betons, kas piešķīra namam noapaļotas formas. Arhitektus vadīja pārliecība, ka arī dabā nav asu līniju, tāpēc arī modernai mājai, kas celta no dabai tik sveša materiāla kā betons, skaidras un precīzas taisnstūra formas nav atbilstošas. Bet cits arhitekts, Vitorio Džordžīni, smēlās iedvesmu cilvēka ķermeņa formās un centās atainot to, izmantojot ķieģeļus, akmeni un metālu. Viņš sapņoja par namiem, kas atgādinātu milzīgas cilvēku skulptūras, un daudziem citiem pārsteidzošiem projektiem... Viņa projektētās mājas šķiet kā no fantastikas filmām, tās atgādina olas. Šādus projektos 60. gados piedāvāja Paskāls Aizermans. Taču apaļie nami patiešām tika celti, un ļaudis tajos labprāt dzīvoja, jūtoties nonākuši dažus gadsimtus tālā nākotnē. Līdz 70. gados varasiestādes burbuļveida namus aizliedza...

Dzīve supermārketā
Ironisku skatījumu uz cilvēka dzīvi 20. gadsimtā piedāvā 60. gadu projekts "Non-stop city". Diennakts pilsēta atgādina milzīgu supermārketu. Tā ir vienmēr apgaismota, vienmēr vilinoša, un tajā nav nekā īsta – viss ir mākslīgs. Skarbs humors par cilvēku apsēstību ar iepirkšanos, novārtā pametot patiesas vērtības. Tikpat drūmas pārdomas droši vien bija pārņēmušas "Superstudio" arhitektus, kad viņu nākotnes pilsētai pāri tika iecerēts liels režģis. Viss ierobežots, viss noteikts, nekāda skaistuma, brīvības vai izaugsmes... Interesantu meditāciju par mūžam mainīgo arhitektūrā piedāvāja Džeimss Vains. Pēc viņa projekta celtais tirdzniecības centrs 70. gados, šķiet, simbolizē mūžīgās pārmaiņas un nepabeigtību mūsu dzīvē. Aplūkojot celtni, nav skaidrs, vai tā šobrīd tiek celta vai, varbūt, nojaukta... Šķiet, ka Vains kādā neticamā veidā bijis pazīstams ar Rīgu, kas nekad nedrīkst tikt pabeigta. Viņa projekts laikmeta mežonīgo, nemierīgo garu ataino nevainojami.

Aizvien mežonīgāk
80. gadu eksperimenti kļuva aizvien pārgalvīgāki. Šajā laikā tapušās ēkas ir apzināti veidots haoss. Šķiet, ka arhitektu galvenais mērķis ir pārsteigt skatītājus. Spēcīgu ietekmi uz 80. gadu arhitektūras meklējumiem atstāja minimālisms un kubisms. 1982. gadā Volfs Briks piedāvāja ēku koncepcijas, kuras bija radījis, zīmējot aizvērtām acīm. Pārsteidzoši, bet šo ideju pārņēma un tālāk attīstīja arī citi. Tika uzskatīts, ka tādējādi modernie arhitekti, kurus iegrožo pārāk liela zināšanu un pasaules pieredzes nasta, atgūst brīvu un radošu garu. Brika open-house kļuva par jaunas arhitektūras izpratnes simbolu, par enerģijas sprādzienu uz papīra. Vēl kāds 80. gadu arhitektūras klasiķis Pīters Eisermans savos darbos pievērsās formai, kas veido un attīsta pati sevi. Eisermans uzskatīja, ka formai jāļauj pilna vaļa, mājām jābūt autonomām un pašpietiekamām. Arhitektūras attīstībā savu ieguldījumu sniedzis arī mākslinieks Daniels Lībeskinds – viņa zīmējumos jaunās celtnes nākotnes pilsētās savijušās ar pagātnes celtņu drupām. Protams, uz zemeslodes kartes neatradīsit vietu, kur šie Lībeskinda mākslas darbi būtu realizēti, taču arhitektu domāšanu tie ir būtiski ietekmējuši. Interesants projekts ticis realizēts Losandželosā – tas ir mākslas centrs pie autostrādes. Šādam neparastam projekta novietojumam ir nopietns pamatotojums. Losandželosa ir pilsēta bez centra. Un arī kultūrā aizvien vairāk ienāk ātrums un dinamika, kas strāvo no lielpilsētu satiksmes maģistrālēm. Interesanti arhitektoniski risinājumi atklājas Bernāra Tšumī (Bernard Tschumi) radītajos projektos. Viņš dažādus objektus viena projekta ietvaros montē pēc kinematogrāfijas principiem, savienojot tos kā kadrus filmā vai video. Bet Zahas Hadidas projektos redzam vēl kādu filosofiskas koncepcijas attēlu: mājas kā spirāles, kuras ir bezgalīgas attīstības un līdz ar to – pašas dzīves simboli.


Datori projektē
20. gadsimta 90. gados datori iekaro visas cilvēka dzīves jomas. Arhitektūra nav izņēmums. Datorprogrammas ļauj precīzi un ātri radīt namu projektus, datorsistēmas atvieglo sadzīvi mājās... Datori tiek izmantoti ne vien arhitektūrā, bet arī dizainā. Par klasisku piemēru jau kļuvis Filipa Morela izgudrotais krēsls – tā radīšanai izmantots matemātikas algoritms. Mēbeles formas noteikusi formula. Datori ļauj radīt visatšķirīgāko stilu, formu un veidu mājas. Piemēram, "Tokyo forum" – pilsēta kā mašīna, ar tehniski izsmalcināti savienotām detaļām. Tas ir ironisks skatījums uz mehanizēto arhitektūru. Bet konteineru projekti ir atgādinājums par primitīviem mājokļiem, kādos cilvēki ir mitinājušies sensenos laikos. Aktualitāti nezaudē mobilās mājas – 90. gados mitekļus jau ierosina transportēt ar helikopteriem. Arhitektūrā tiek eksperimentēts ar ūdeni un pat gravitāciju! Pārsteidzoši, bet par spīti datorprogrammu plašajam pielietojumam arhitektūrā tradicionālie maketi nebūt nav zaudējuši savu nozīmi. Tie joprojām visprecīzāk ļauj attēlot arhitekta ieceri. Turklāt nereti šie maketi pat kļūst par daļu no pilsētas vides.

Mājas, kas atbild
Tā saucamās "interaktīvās mājas" koncepciju izvirzījuši vienlaikus vairāki arhitekti. Interaktīvā māja nav pasīvs apbrīnas objekts. Ar augsto tehnoloģiju palīdzību tā cenšas sazināties ar cilvēku – runā, smaržo, izrāda mainīgus attēlus. Šāds arhitektūras princips ir visciešākajā mērā saistīts ar t.s. "gudro māju" tehnoloģiju, kas pieejama arī Latvijā. No nekad nerealizētajiem projektiem iesaka īstenot šādu ideju: pie nama novietot īpašu režģi, kas uzsūktu apkārtējās vides piesārņojumu, tādējādi pasargājot jauno celtni un tās iemītniekus, kas varētu droši dzīvot tīrā vidē. Vienīgi beidzamajā šīs sērijas zīmējumā redzams režģis, kas tiktāl aplipis ar piesārņojumu, ka pati māja aiz tā vairs nav redzama... Fantāzija? Iespējams. Bet tajā ir daudz nepatīkamas realitātes. Interaktīvās mājas ideja ir cieši saistīta ar ekoloģiju. Jau esam pieraduši pie energoefektīvām un videi nekaitīgām mājām no dabiskiem materiāliem (ķieģeļiem, koka). Taču jaunākais virziens ekoloģiskajā arhitektūrā ir morfoekoloģiskās mājas. Sarežģītais nosaukums apzīmē gluži neticamu ideju – tās ir mājas, kas pielāgojas apkārtējai videi. Nams reģistrē izmaiņas apkārtējā gaisa temperatūrā, mitrumā, piesārņojumā, gaismas daudzumā un reaģē uz šīm izmaiņām, ļaujot saudzēt vidi un nemazināt komfortu.

Sērkociņu pilsētas
Arhitektu prātus 90. gados ar jaunu sparu nodarbināja jautājums par pārapdzīvotību un tās ietekmi uz arhitektūru. Dažiem šķita, ka pārapdzīvotība novedīs pie tā sauktajiem viena kvadrātmetra torņiem – neiedomājami šaurām un neiedomājami augstām celtnēm, kas tiks celtas bezgalīgās, biljoniem cilvēku apdzīvotās pilsētās, kur zeme būs dārga un tās būs maz, bet pieprasījums pēc telpām – grandiozs. Viens kvadrātmetrs, protams, ir pārāk maza dzīves telpa, taču šīs idejas aizstāvji atgādina, ka jau tagad Honkongas augstceltnes bieži ir līdzīgas sērkociņiem. Citu risinājumu piedāvāja projekts The "Oblique city" "Slīpā pilsēta". Iespējams, slīpie nami ļauj labāk izmantot pārblīvētās mūsdienu pilsētas telpu. Ko mums piedāvās nākamie gadu desmiti? Atliek vien minēt.

Utopija? Realitāte!
Daudzi no līdz šim piedāvātajiem eksperimentālās arhitektūras risinājumiem ir utopiski. Tie ir spilgti, neaizmirstami un reālu arhitektūras problēmu pamatoti, bet nerealizējami. Taču, par laimi, celtniecības iespējas nemitīgi attīstās. Un, iespējams, daudzi projekti, reiz atmesti kā jauks joks, ar laiku tomēr piedzīvos pārdzimšanu betonā, metālā vai varbūt kādā mums pagaidām pat nezināmā nākotnes materiālā. Inese Baranovska, Valsts aģentūras Jaunie „Trīs Brāļi” Laikmetīgās mākslas muzeja krājuma izveidošanas nodaļas eksperte, uzskata, ka Rīgā vajadzīgs vairāk eksperimentālās arhitektūras. Nav pamata bažām, ka tūristus vieglāk piesaistīt tikai ar tradicionālo arhitektūras mantojumu, tāpēc labāk būtu izvairīties no eksperimentiem. Piemēram, daudzi moderni muzeji pasaulē savas pārsteidzošās arhitektūras dēļ tikai vairo tūrisma pieplūdumu pilsētām. Tā tas notiek Bilbao (Spānijā), Groningenā (Nīderlandē). "Vēlos, lai arhitekti atcerētos, ka arhitektūra ir ne tikai naudas pelnīšanas veids, bet pirmkārt radoša un iedvesmas pilna profesija. Galvenais ir nepārtraukta attīstība un atvērts prāts. Bieži šķiet, ka viss jau bijis un vairs nav nekā jauna, līdz piepeši atkal notiek kāds pārsteigums," atgādina eksperte. Savukārt Marī Anžu Braijēru (Marie Ange Brayer), "FRAC Centre" direktori, ļoti iedvesmojusi Rīga, tās bagātīgais kultūras mantojums un dinamika, ar kādu arhitekti izstrādā interesantus jaunos projektus. "Rīgas pārvērtības ir satriecošas! Francijā arhitektiem ir daudz mazāk iespēju. Vairums konkursu ir slēgti, un atrast drosmīgus klientus, kas piekristu realizēt avangardiskus projektus, nav viegli. Arhitektūras vide Francijā ir diezgan noslēgta, un jaunajiem tajā grūti ienākt. Tāpat reizēm Parīzei pārmet, ka tā vairāk atgādina muzeju nekā dzīvu pilsētu. Parīzē ir maz modernu projektu. Situācija Latvijā ir pavisam atšķirīga. Šeit interese par jaunajiem projektiem un jaunajiem arhitektiem ir ļoti liela. Tāpēc man šķiet, ka tik lielām pilsētām kā Parīze vairs nav tāda jauno projektu attīstības potenciāla. Turpretim Rīga varētu kļūt par pasaules arhitektūras jaunrades laboratoriju," uzskata Francijas arhitektūras lietpratēja.