Jūgendstilam – modernismam arhitektūrā – katrā valstī ir atšķirīgas iezīmes un nosaukums. Lai cik atpazīstams būtu šis stils, tam bijis daudz versiju. Tas varēja būt eklektiski dekoratīvs – ar īpašu kompozīciju (oriģināls logu izvietojums, jumtu koru neesamība utt.) un rotājumiem (maskas, stilizēti augu ornamenti utt.). Romantizēts – atgādinot vēsturisko stilu (gotikas un renesanses) formas. Vai nacionāls – ar raksturīgiem koka elementiem, etniskiem ornamentiem. Nacionālā jūgendstila mājas atšķīrās ar praktisku plānojumu, ekspresiju, jaunāko sava laika būvniecības tehnoloģiju pielietojumu. Eklektisms no Rīgas celtniecības arēnas pazuda jau 1904. gadā, kad pārstāja būvēt nepārdomāti izrotātas ēkas. Līdz šim laikam tika pabeigta plaši zināmā Alberta ielas apbūve. Taču jau 1901. gadā, uzreiz pēc pirmās modernisma stila mājas parādīšanās Latvijas galvaspilsētā (Audēju ielā 7, Alfrēds Ašenkampfs, 1900.g.), risinājās notikumi, kas aizsāka strauju jūgendstila attīstību Rīgā. Tā bija 1901. gada jubilejas izstāde Esplanādē, kur visas būves bija celtas jūgendstilā. Pacelties pēc iespējas augstāk, tiecoties līdz pašām debesīm, ļāva vertikālais (perpendikulārais) jūgendstils. Laikam jau pats laikmets – ХХ gadsimta sākums – ar tā straujo zinātnes un tehnikas attīstību un īpašo ticību racionālismam "iekustināja" šo vertikāli. Vai arī mūsu baznīcu augšup vērstās smailes nav tās pašas vertikāles vēstneses, kas vienmēr izpelnījušās cilvēku simpātijas?


Vienādu mākslas darbu nav
Saprotams, ka jūgendstils vienmēr tiecas augšup. Tomēr perpendikulārajā jūgendstilā tas ir īpaši uzsvērts. Akcents likts uz vertikālajām līnijām: erkeri, starpstāvu ornamenti, augšup vērstie jumtu savienojumi. Rīgā uzbūvēts milzīgs skaits šāda stila ēku, tomēr vislabāko izpratni par stila īpatnībām sniedz Jāņa Alkšņa (1869 – 1939) mantojums. Vistipiskākais vertikālā jūgendstila "pārstāvis" ir māja Rīgā, Stabu ielā 19, kas pēc viņa projekta uzcelta 1909. gadā. Lai cik savādi tas šķistu, viens no produktīvākajiem Rīgas arhitektiem Jānis Alksnis nav guvis profesionālo izglītību, bet būvniecības tiesības saņēmis, nokārtojot eksāmenus Iekšlietu ministrijas Būvniecības komitejā Sanktpēterburgā. Tomēr šis apstāklis viņam nav traucējis uzbūvēt aptuveni 70 mājas rīdziniekiem tik tuvajos neoklasicisma un jūgenda stilos. Šīs mājas atrodas Lāčplēša ielā 18, Kaļķu ielā 15 (starp citu, tā ir pirmā māja Rīgā ar dzelzsbetona karkasu), Brīvības ielā 88 (būvēta kopā ar citiem slaveniem latviešu arhitektiem – Pēkšenu un Poli), Brīvības ielā 57 un 76, Kr.Valdemāra ielā 3 un 13/15, Stabu ielā 19 (šo māju Alksnis projektēja sev). Ar Alkšņa māju saistīts kāds interesants stāsts. Kad būvniecība bija pabeigta, pie arhitekta pienācis kāds Galviņa kungs un lūdzis viņam uzbūvēt tādu pašu. Taču Alksnis atteicies, paskaidrojot, ka divu vienādu mākslas darbu nemēdz būt, bet kopija tikai samazina oriģināla vērtību. Un, patiesi, tipveida projekti toreiz nebija plaši izplatīti. Taču Galviņa kungs bijis tik uzstājīgs, ka arhitekts tomēr projektējis viņam "tādu pašu" māju Lāčplēša (toreiz – Romanova) ielā 35. Tomēr, ja uzmanīgāk ieskatās, kļūst redzams, ka ēkas ir atšķirīgas, lai gan līdzīgas. Īpaši tas pamanāms pagalmā. Arhitekts Jānis Alksnis bija meistars arhitektonisku mīklu uzdošanā pēcnācējiem.


Obligātie elementi
Projektējot Alksnis labprāt izmantoja vairākus gandrīz vai obligātus elementus. Pirmais – erkeris, bet otrs – kāpņu telpu sienu apakšējās daļas apdare ar flīzēm. Interesanti ir arī Alkšņa ornamenti. Viņa projektētās mājas ir vērts aplūkot uzmanīgāk. Īpaši, ja tās atrodas līdzās citiem arhitektūras šedevriem. Taču tikai "plika" vertikāle vien būtu garlaicīga. Šo tehnokrātiskās domas pirmtēlu vajadzēja izdaiļot. Jūgendstilā vienmēr aktīvi izmantoti dažādi ornamenti: augu, dzīvnieku, ģeometriskie, romantizētie. Augu elementos attēloti dažādi ziedi, lapas, zari... Bet ģeometriskos ornamentus raksturo precīzas formas. Gandrīz visas vertikālā jūgendstila ēkas grezno rotājumi, kas sastāv no piecām vai trim vertikālām līnijām, no kurām vidējā parasti ir garāka un ar akcentētu nobeigumu. Ģertrūdes iela Rīgā atgādina arhitektūras mācību grāmatu. Kas tikai šeit nav atstājis savu "autogrāfu"! Liela daļa ēku būvēta XIX gadsimta beigās – ХХ gadsimta sākumā. Uz daudzu ēku fasādēm ar sajūsmu var lūkoties ilgi. Ko nepastāsta ēka, to izteic arhitektūrā slaveni vārdi: Pēkšēns, Laube, Bokslafs, Šmēlings, Alksnis... Bet cik bagātīga ir šīs arhitektūras valoda! Piemērs – kāds neliels ielas fragments. Māja Ģertrūdes ielā 63 (Šmēlings, 1910.g.) būvēta nacionālā romantisma stilā, Ģertrūdes ielā 69/71 (Alksnis, 1913.g.) – neoklasicisma, bet Ģertrūdes ielā 77 (Trompovskis, 1910.g.) – neoklasicisma, taču jau ar eklektisma elementiem. Tas ir savdabīgs brīvdabas arhitektūras muzejs. Alkšņa vertikāle viņu izceļ kolēģu vidū. Lai gan Alkšņa nevēlēšanās atkārtoties bija slavena, pēc viņa projektiem būvētas trīs līdzīgas mājas. Tās atrodas Stabu ielā 2 (1908.g.), Bruņinieku ielā 58/60 (1907.g.) un Bruņinieku ielā 93 (1907.g.). J.Krastiņš par to raksta tā: "Oriģinālu formālo paņēmienu Alksnis pielietoja īres namiem Stabu ielā 2, Bruņinieku ielā 58/60 un 93, kur tradicionālo frontonu vietā abos fasādes galos parādījās spoguļveidā izvērsti pusfrontoni, ko burtiski atšķēlusi mūrēto ugunsmūru virsma." Oriģināli risinājumi Alksnim patika arī ēku iekšpusē. Tā mājā Stabu ielā 19 dzīvokļi atrodas ik pēc katra kāpņu laiduma, nevis ik pēc diviem, kā bija pieņemts. Tas ļāva ieekonomēt telpu.


Sabiedriskais skanējums
Tāpat kā daudzi viņa kolēģi, Alksnis nevairījās arī no sabiedrisku ēku celtniecības. Altonovas ielā Torņakalnā atrodas liela trīsstāvu māja – kādreizējā Torņakalna Latviešu palīdzības biedrības ēka. Līdz Pirmajam pasaules karam tur atradās viens no sabiedriskās dzīves centriem. Sabiedrība "Cerība" radās jau 1867. gadā un ātri vien kļuva par vispopulārāko. Zemesgabals tika iegādāts 1900. gadā, bet drīz vien šeit tika uzcelta māja pēc Jāņa Alkšņa projekta. Jaunajās telpās iekārtoja lielu teātra zāli un... bērnudārzu. Tepat arī tika atvērta skola un publiskā bibliotēka, viena no lielākajām tālaika Latvijā. 1911. gadā ēkas sienās tika nodibināta arī kreditēšanas kase. Atbilstoši dibināšanas iecerei biedrība atbalstīja dažādus noderīgus pasākumus, tādus kā Krišjāņa Valdemāra mirstīgo atlieku pārvešana no Maskavas uz Rīgu, pieminekļa celšana kritušajiem krievu karavīriem Lucavsalā un citus. Biedrības locekļi tika iekļauti delegācijā uz Sanktpēterburgu – to organizēja Rīgas Latviešu biedrība, lai izrādītu cieņu Aleksandra II mirstīgajām atliekām. Tāpat biedrība pa skuju taku pavadīja ģenerāli Totlebēnu, Sevastopoles un Pļevnas varoni, kurš dzimis Mītavā un kura vārdā līdz 1917. gadam bija nosaukts viens no galvaspilsētas bulvāriem (šodien – Kalpaka bulvāris). Pēc kara biedrību daļēji atjaunoja, taču tikai kā palīdzības kasi. Zālē pasākumus rīkoja citas organizācijas, un no 1922. līdz 1927. gadam tur atradās Torņakalna teātris. Cits sabiedriskās ēkas būvniecības piemērs – ēka Kr.Barona ielā 3. Tā 1911. gadā tika uzbūvēta pēc Jāņa Alkšņa projekta Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krājkases vajadzībām.


Lauvas pilsētā!
Rīgas ēku rotājumi vienmēr ir izcēlušies ar daudzveidību. Mājas grezno ģerboņi, nacionālie ornamenti, masonu simboli. Visaktīvākais rotājumu radītājs bija Konstantīns Pēkšēns, bet Jānis Alksnis ieņēma otro vietu. Nacionālos elementus visbiežāk izmantoja Aleksandrs Vanags. Māju Brīvības ielā 110, kas būvēta pēc Alkšņa projekta 1902. gadā, rotā bišu apveidi. Mājas pasūtītājs bija pazīstamais vecticībnieks Fjodors Jagodkins, viņa iniciāļi saglabāti ēkas fasādē. Diezin vai vecticībnieks vēlējās atgādināt par masoniem... Tāpēc brīvmūrniecībai raksturīgais bites simbols acīmredzot izmantots kā savdabīga darbīga cilvēka simbols. Ar biti saista arī tādus tikumus kā daiļrunība, darba mīlestība, kārtība, taupība, gudrība. Bišu šeit pietiek. Lai arī arhitekts Jānis Alksnis nemēdza atkārtoties, spriežot pēc bareljefa, tā ir vai nu pasūtītāja kaprīze, vai arī tādējādi arhitekts iemūžinājis piemiņu par sevi. Vēl viens rīdzinieku iecienīts simbols ir lauva. No seniem laikiem tas sargājis Hanzas savienības pilsētas iedzīvotājus. Un, lai arī brīvā dabā pie Baltijas jūras īsti lauvas nav sastopami, to akmens brāļi pie Rīgas mājām iekārtojušies jau ļoti sen. Arī Latvijas toponīmijā daudzām vietām dots ar cēlo zvēru saistīts vārds. Eiropā lauvas ieradušies reizē ar seno grieķu un romiešu kultūru, kuri "importējuši" šo plēsoņu no savām Āfrikas kolonijām. Reizē ar lauvām ienākusi arī īpašā simbolika – šī dzīvnieka spēks, skaistums un drosme tika augstu vērtēti. Eiropā lauva joprojām ir viena no izplatītākajām heraldikas figūrām. Pie mums īsta lauvu kundzība sākās līdz ar zviedru valdīšanu Rīgā. Zvēru karalis bija Zviedrijas simbols, un rīdzinieki, apmierināti ar stiprās lielvaras aizgādnību, labprāt pieņēma šo simbolu. Bagātais Rīgas tirgotājs Johans Reiterns nepiemirsa pilsētas kungus, pasūtot savai mājai dekoratīvu skulpturālo frīzi: uz mājas fasādes attēlota lauvas un lāča cīņa, kurā uzvar zvēru karalis. Lauvas piepildīja Rīgu – tie bija visur: uz akmeņiem dzīvojamo māju pamatos un pilsētas noliktavās. Lauvas greznoja arī pilsētas vārtus. Labs piemērs tam ir joprojām saglabājušies Zviedru vārti. Lauvas pie Annas Vērmanes pieminekļa, uz Pfāba mājas balkona un Berga nama fasādes, Melngalvju nama jaunie lauvas – vairogu turētāji... Situācija krasi izmainījās līdz ar jūgendstila ienākšanu Rīgas arhitektūrā. Lauvu skaits strauji samazinājās. Taču tām palīgā nāca arhitekts Jānis Alksnis. Viņa projektētajā mājā Daugavgrīvas ielā 74 var ieraudzīt idillisku attēlu – lauvas un lauvenes. Uz tās pašas mājas attēlota arī lauvas cīņa ar Samsonu – tas jau ir citāts no Bībeles. Arhitekts, kurš savos radošajos darbos bija tik stingrs kā Jānis Alksnis, dažreiz varēja atļauties arī kaut ko frivolu un pamācošu. Taču visticamāk, ka lauvas ir vien nodeva tradīcijai. Galvenais, ko radījis Alksnis, – tā ir vertikāle, kas kā vienmēr tiecas augšup.