Izdevums augstu novērtējis pilsētas kompakto plānojumu, ērto transporta sistēmu, restorānus, un īpaši – ieinteresētību apkārtējās vides aizsardzībā. Tieši pēdējais raksturlielums arī «pacēlis» pilsētu no iepriekšējā reitingā ieņemtās otrās vietas uz pirmo. Kopenhāgenai ticis arī «pasaules dizaina galvaspilsētas» tituls – šādu dizaina domas attīstību pētnieki nebija manījuši nekur citur pasaulē kopš pagājušā gadsimta 50.-60. gadiem. Lietišķās galvaspilsētas nosaukumu ieguvusi Madride, un tas noticis tūlīt pēc tam, kad tā atbrīvojusies no birokrātu galvaspilsētas imidža. Pēc žurnālā paustā viedokļa, siesta padara pilsētu par lielisku darba vietu. Bet par viskosmopolītiskāko pilsētu atzīta Parīze. To sekmējis progresīvais mērs Bertrāns Delano (viņš, piemēram, iekļāvis velosipēdistus pilsētas satiksmes plūsmā). Berlīnei ticis pasaules viskulturālākās pilsētas tituls, bet Japānas pilsētai Fukuokai – palmas zars kā labākajai iepirkšanās pilsētai. Kopumā «dzīvošanai labāko pasaules pilsētu» divdesmitnieks izveidojies šāds: Kopenhāgena, Minhene, Tokija, Cīrihe, Helsinki, Vīne, Stokholma, Vankūvera, Melburna, Parīze, Sidneja, Honolulu, Madride, Berlīne, Barselona, Monreāla, Fukuoka, Amsterdama, Mineapole, Kioto. Slavenās Ņujorka un Londona šajā sarakstā nav iekļuvušas.