Pirms tam Bernards Loevs, pēc izcelsmes austrietis, ilgāk par trim gadiem nekur nav “aizsēdējies”. Austrija, Bermudas, ASV, Polija, Čehija, Kazahstāna, Gruzija... Visbeidzot – Krievija, kur Bernards iepazinās ar Svetlanu, iemīlējās, apprecējās un tūliņ aizveda viņu no dzimtās Sanktpēterburgas uz Maskavu, bet no turienes – uz Tallinu. Svetlana jau pirmo laulības dzīves gadu laikā sapratusi, ka savu māju viņiem tik drīz vēl nebūs: pārāk bieži bija jāpārceļas no vienas vietas uz citu. Tomēr Rīgā un tagad Babītē Loevu ģimene ir aizkavējusies uz ilgāku laiku.

Savu mājokli sāk meklēt pēc ugunsgrēka
Kad biznesa darīšanu dēļ Loevu ģimene, kurā tobrīd jau bija arī meita Kristīne, pārcēlās uz Latviju, gan Svetlana, gan Bernards bija pārliecināti, ka Rīgā uzturēsies pavisam neilgi, tāpēc par nekustamā īpašuma iegādi nedomāja. Dzīvokli, kā jau tas bija ierasts, viņi īrēja. Tas atradās Vecrīgā, un ģimene tur dzīvoja gandrīz gadu, līdz izcēlās ugunsgrēks, par kuru rakstīja visos plašsaziņas līdzekļos. Ģimene laimīgā kārtā izglābās, izskrienot uz ielas naktstērpos. Tomēr, neraugoties uz to, ka dzīvoklis, kurā viņi dzīvoja, ugunsgrēkā nebija cietis, Svetlana kategoriski atteicās tur atgriezties. Un tad viņi arī sāka meklēt jaunu mājokli, ko bija nolēmuši iegādāties privātīpašumā. Savā mājā viņi visu gribēja iekārtot paši, tajā skaitā arī ugunsdrošības signalizāciju. Līdz mājokļa iegādei Loevu ģimene nolēma padzīvot viesnīcā.Meklējumi turpinājās diezgan ilgi: pirms četriem gadiem vēl nebija sācies tāds celtniecības bums kā tagad. Loevi gandrīz jau nopirka māju pie Tallinas šosejas, kura atradās stundas brauciena attālumā no Rīgas robežas. Svetlanu, kas visu mūžu bija dzīvojusi Sanktpēterburgā, šādi attālumi nemulsināja. Tikai tagad Svetlana spēj novērtēt, no kādas muļķības viņu atturējusi paziņa, mēģinot pārliecināt, ka tik tālu no pilsētas pārcelties nav prāta darbs. Ņemot vērā šos padomus, Loevi samazināja meklējumu rādiusu.

Izvēlas Babīti un „Ošu ielu”
Tomēr meklējumi nebija veiksmīgi, līdz kādu dienu viņi nejauši pamanījuši, ka Babītē tikko uzsākta jauna dzīvojamā ciemata „Ošu iela” celtniecība. Tobrīd pabeigti bija vien pāris nami. Viens no tiem Svetlanai uzreiz iepatikās. Mentālajā līmenī viņa sapratusi – tā ir viņas māja! Tolaik Svetlana jau bija iemācījusies domāt Rīgas mērogos un pratusi novērtēt atrašanās vietu: 15 minūšu attālumā no Rīgas, 10 minūšu attālumā no Jūrmalas. Taču visvairāk viņu iepriecinājis iekšējo telpu pārdomātais plānojums. Celtnieki viņiem sacījuši, ka tas ir kanādiešu projekts. Var jau būt, ka tā tas arī bija, jo istabu izkārtojums patiešām izcēlās ar racionalitāti. Šā iemesla dēļ pārāk lielā māja, kuras kopējā platība bija ap 200 m2, šķita patiešām milzīga. Vēl vairāk – pirms tam, aplūkojot vairākas mājas (nedrīkst gan aizmirst, ka tas nenotika vakar), Svetlana nevienā no tām neatrada divas vannasistabas, un tas viņu pamatīgi samulsināja. Uz viņas izbrīna pilnajiem jautājumiem (piemēram, kāpēc otrajā stāvā nav tualetes) viņa visu laiku dzirdēja vienu un to pašu atbildi: “Tāpēc, ka tualete jau ir pirmajā stāvā.” Savukārt šajā vienstāva mājā viss izrādījās tieši tā, kā laulātie draugi vēlējās. Turklāt pie mājas bija arī pietiekami liels zemes gabals, kas ir svarīgi, ja ģimenē aug mazs bērns.

Mēbeles meklējuši ilgi
Šīs mājas plānojums patiešām ir ļoti pārdomāts. Lielā halle ir it kā viesistabas turpinājums, bet pa labi no tās ir telpa, kurā ģimene ir ierīkojusi ēdamistabu. Līdzās tai – virtuve, kas no viesistabas ir atdalīta ar sienu. Tas ir ļoti ērti, kad mājās ir viesi un nemitīgi jāiegriežas virtuvē pēc kafijas, tējas un uzkodām. No viesistabas pa gaiteni var aiziet uz guļamistabu, bērnistabu, Bernarda kabinetu un vannasistabu. Ieeja otrā vannasistabā ir tieši no guļamistabas. Guļamistabā atrodas garderobes telpa. Ar mājas iekārtošanu Svetlana nodarbojas viena pati: Bernards pilnībā paļaujas uz viņas gaumi. Izvēloties mēbeles, viesnīcas īpašnieka dzīvesbiedre spriedusi apmēram tā: “Šeit mēs ilgi nedzīvosim, tādēļ mēbelēm jābūt neitrālām un iederīgām jebkurā valstī, turklāt ne pārāk dārgām. Jo tad, ja pārceļoties kaut kas salūzīs, nebūs pārlieku žēl.” Izrādījās, ka šādas mēbeles Rīgā nav vienkārši atrast. Veikali galvenokārt piedāvāja pārāk samākslotas itāļu mēbeļu garnitūras. Mājā ar logiem līdz grīdai tāds stils nepavisam neiederējās. Tad kādā nelielā veikalā Svetlana ieraudzīja dāņu mēbeles. Apmēram tādas, kādas vēlējās. Vēl jo vairāk – Svetlana atcerējās, ka tieši šādus mēbeļu komplektus bija redzējusi kādā Londonas veikalā, tātad šis veikaliņš Rīgas pircējiem piedāvāja nevis vakardienas kolekciju, bet gan pašu jaunāko. Tas iepriecināja. Visvairāk Svetlanu piesaistīja plauktu pārpilnība. Pēc savas klejotājdzīves pieredzes viņa zina, ka, pārvietojot sirdij mīļas, sīkas lietiņas no vienas vietas uz citu, māja ikreiz iegūst jaunu seju. Šādi sīkumi Loevu ģimenei ir ļoti svarīgi – tās ir atmiņas par vietām, kur Svetlana un Bernards kādreiz strādājuši, kur viņus gaida draugi un kur viņi jebkurā brīdī var atgriezties.

Medību trofejas pārceļo uz garāžu
Mājas iekārtojums ir diezgan lakonisks – guļamistaba iekārtota japāņu stilā, arī kabinets ir gana askētisks. Vienīgais rotājums šeit ir dators un brūnā lāčāda, ko Bernards ieguvis medībās. Viesnīcas īpašnieks ir kaislīgs mednieks, tāpēc trofeju mājās ir diezgan daudz. Tiesa gan, lielu daļu no tām Svetlana ir pārvietojusi uz garāžu, kas atrodas līdzās mājai, – viņai nepatīk raudzīties izbāzto dzīvnieku stiklainajās acīs… Svetlana neslēpj, ka pēc mājas iegādes nācies piedzīvot arī nepatīkamus pārsteigumus. Četru gadu laikā sienu apmetums jau nolupis, un Loevi tās balsinājuši par saviem līdzekļiem. Bernards apgalvo, ka Rietumos līdzīgā situācijā celtnieki jau būtu iesūdzēti tiesā: tik īsā ekspluatācijas laikā – tikai četros gados – ar ēku nekas nedrīkstēja notikt. Turklāt problēmas bija arī ar dzeramo ūdeni – kad Svetlana nodeva analīzei krāna ūdens paraugus, apjuka pat laboratorijas darbinieki. Taču kompāniju, kas apkalpo ciematu, tas nemaz nemulsināja: nepatīk ūdens, urbiet jaunu dziļurbumu. Par savu naudu, protams…Loevu mājās bieži iegriežas viesi – gan ārzemnieki, gan vietējie. Vasarā visi pulcējas zem klajas debess, kur Bernards viesus cienā ar paša grilētiem ēdieniem. Ziemā visi drūzmējas viesistabā. Taču nevienu tas neuztrauc, jo šajā mūsdienīgajā mājā, kas ģimenei nu kļuvusi par pastāvīgu dzīvesvietu, visi jūtas omulīgi. Šai mājai piemīt neparasta īpatnība – tā der ikvienam.